Arieta's Blog


tik saldi, ka kaklā kož
jūnijs 13, 2011, 11:51 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Kamēr lielais vairums mūsu mērenā klimata joslas apakšīrnieku sūkstījās un gremzās par neciešamo tveici, velna sutoņu, ārprāta karstumu, jeb par tautā saukto bula laiku, es priecājos un gavilēju.
Kad citi, elsdami un pūsdami, sviedriem norasojušām, spīdīgām pierēm traušās ārā no pēļiem jau ar pirmajiem saules stariem, es vēsā mierā sutinu savā miega eiforijā līdz iecienītajiem vienpadsmit pulksteņiem, un ne ar ausi neklapēju. Tad, kad lielākā daļa latvju bāliņu un tautu meitu, līdz ar aizkariem atvelkot vaļā arī spožo lodi zilajā debesjumā, spļauj kaktā un lādās par vēl vienu nekam nederīgu un izķengātu dienu… es tikai apmierināti pavīpsnāju un ceļā uz veikalu pēc saldējuma bezspēcīgi ļauju smaidam iezīmēties sejā, vaigu bedrītēs ķerot karstus saules zaķus

Tas, ko agrāk iedomājos par jaunības maksimālismu esam, tagad uztveru kā vienkārši parastu cilvēcisku dīvainību. Nu to, jūtos-labi-sākot-no-+25-grādiem. Visu pagājušo nedēļu biju lipīgi salda kā īriss, kas līp pie zobiem un cērtas kaklā. Jūsmoju, planēju tajā ēteriskā, vien nelielajai latviešu daļai saredzamajā labsajūtas dūmakā, kura, saulei zenītā esot, akvareliski izpludinās virs mazajām sānieliņām, apbantējas ap jasmīnu krūmiem un čagani nosēžas saules uzsildītajā mauriņa zaļumā. Sitmannost’, bet tas siltums, kas ieēdas līdz kaulam, nāk komplektā ar ne ar ko nesalīdzināmu labsajūtu un harmoniju, drošības sajūtu un nesaraujamu vienotību ar visu zaļo apkārt, balti pelēki zilo virs galvas un bišu iecienīto akāciju saldmi. Un tik daudz enerģijas, spēka, un dzīvotprieka.

Pēcpusdienās ar Laumiņu lecam riteņos, kuri pēc 30 minūšu nesteidzīgas mīšanās nogādā mūs Ķīšezera krastos. Pēdas, šķiet, itin viegli var piekust pie saulē nokaitētajām, šķietami nevainīgajām pludmales smiltiņām, kamēr pleci nobrūninās smaržīgi, silti un laimīgi.
Starp citu, nemaz nenojautu, ka, lai tiktu pie roņu priekiem (aka plunčāšanās atvērtajos ūdeņos), nemaz nav jāmēro sviedrainais ceļš kāpās – t.i. vilcienā starp korpulentām dāmām iespīlētos baltos audumu lēveros, un niķīgiem, puņķainiem bērneļiem, kuri ar savām netīrajām zandalītēm nospārda tavu skaisto svārka gabalu un kuru mātes un tēvi, birojā uzvilkušies no printera tarkšķēšanas, uz to visu brēku paliek kurlmēmi.

Runājot par riteņpriekiem paplašinātāk, šodien Laumiņa  ierādīja portālu, kurā es varu, tu vari, viņš viņa un visi var piereģistrēt savu velodraugu, lai tam kaut mazliet drošāka tā vieta zem Rīgas saules. Šiten te – http://veloreg.lv/

Ak jā, un vēl jokaina filma par dīvainiem cilvēkiem, kuri patiesībā nav jau ne gramu dīvaināki par mums. Kinolente ar vasarīgu vieglumu, ar gaišo, garo vakaru neparedzamības garšu, un, pats galvenais – ar caurspīdīgu patiesīgumu. Par neizlikšanos un to, cik tas ir trakoti forši :).

Advertisements

1 komentārs so far
Komentēt

o, šitā filmiņa nudien bija lielisks skatāmgabals!

apbrīnoju tavu spēju priecāties par tveici. pati, protams, sūkstos par pavēso Britāniju, bet baigais žarons mani padara par slinku un lipīgu vali…

Komentārs by marthacomics




Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: