Arieta's Blog


RUN
aprīlis 4, 2011, 9:55 PM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Cik skatos ikdienā aplasāmajos un apstaigātajos blogos, lielākajai daļai tā rakstīšanas vēlme ir izslēgusies aptuveni tai pat laikā, kad man. Laikā, kas sakrīt gan ar Japānas traģēdiju, gan Latvijas miniatūrajām kalendārajām svinībām – astroloģiskā pavasara iesākšanos. Pavasars nupat jau rādās sevi iesildījis un gatavs prieka sēšanas maratonam, aicinot stumt tās tuntuļdrēbju kaudzes skapja tumšākajos stūro, un ļaut justies mazliet plānākiem, brīvākiem un visvarošākiem.

Tas, ka ilgi esmu klusējusi, nebūt nenozīmē, ka lauzu savu pavasara gaidīšanas apņemšanos – katru dienu darīt, izjust, nobildēt ko jaunu, iepriekš garām palaistu. Pat gluži pretēji – šis, apņēmības ziņā, man ir patiešām slavējams periods. Vienīgi nezinu, kur manī rodas tas dīvaini skarbais mazohisms, jo visas apņemšanās un jaunie centieni vairāk vai mazāk saistīti vai nu ar sevis ierobežošanu vai piespiešanu. Sak, ja jau nav attiecību, kurās jāpielāgojas un vārdi “gribu”/”negribu” jāaizstāj ar “kompromiss”, darīšu sev pāri pašrocīgi, bez citu palīdzības.

Pavasara jaunumu topā vēl arvien neizkonkurēts, stabilu pirmo vietu ieņem jaunais skriešanas treniņa paradums, kurš, ne no šā, ne no tā, vienā svētdienas rītā ieperinājās manī sākotnēji kā jestra un nevainīga ideja. Smieklīgākais ir tas, ka skriešana vienmēr ir ierindojusies man netīkamo nodarbju listes augšgalā, līdz ar to, no tās vienmēr esmu manīgi izvairījusies. Bet laikam jau tā ir, dzīves posmos, kad visas darīšanas un patikšanas ir iestrēgušas kaut kādā apnicīgā ciklā, tik ļoti gribas ievilkt svaigu gaidu, ka esi gatavs uz sev visneraksturīgākajām nodarbēm.

Divas ieelpas, trīs izelpas, divas ieelpas, trīs iz- el -pas. Riebjas. Motivācija turpināt slēpjas tik iekš fakta, ka jārūdās, jāizaicina pašai sevi, lai pārliecinātos, cik tad patiesībā esmu spējīga izturēt, un cik no visas nevarēšanas aizņem dīcamfaktors.

Tā kā skrienu ar austiņām (tās, kuras maģiski rada mūziku), nākas eksperimentēt ar klausāmajiem žanriem un izpildītājiem. Pirmās pāris reizes kaut kā maldīgi bija šķitis, ka r n’ b un european shit radio topu karaļi un karalienes ar saviem bītiem būs labākais pavadījums ritmiskajām ķermeņa mokām. Wrong. Skrienot, kad kāju muskuļi no nepareizā sasprindzinājuma sāp tik ļoti, ka gribas kaukt baltī, turklāt sirds nu tik ļoti prasās ārā pa muti, dusmas uz komercmūziku un yobitchshakeyourass atdzīvojas, pieņem izmērus un padara manus soļus vēl smagākus.
Metāls ir labāks, bet ne gluži piemērots mokošai elsošanai, kad it’s all about the rythm.

Un tad es jaunatklāju postroku. Ne jau nu tā, ka būtu kāda diena, kad nebūtu neko no tām elektrizējoši valdzinošajām mūzikas skaņām baudījusi, tomēr nebija mēģināts to klausīties skrienot. Pamēģināju, atzinu par perfektu esam, darīšu vēl un darīšu daudz.
Vienīgi tuvākajās dienās laikam tomēr esmu spiesta ņemt pauzi. Kakls tā kā sāp. Kaulus tā kā lauž.  Varbūt nevajadzēja minisvārkos un krekliņā Nabaklab dzišindienā vaļējajā iekšpaglamā stāvēt?

Varbūt.

Reku viens no man mīļajiem skrienamgabaliem –


Komentējiet so far
Komentēt



Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: