Arieta's Blog


21 to go
marts 1, 2011, 3:39 AM
Filed under: Sajūtas un pasakas

Lai izklausītos kā pozitīva un jauka meitene / saulstariņš, varētu teikt – Mīlīši, sveicieni, skāvieni un mīļas bučiņas pirmajā pavasara mēnesī! Pasmaidiet! Dzīve ir dāvana!
But i’m neither. Tā vietā varu teikt, ka tā oficiāli pavasara gaidīšanas periods saīsinājies līdz 21 dienai, no kurām katra būs par kripatiņu garāka un gaišāka par iepriekšējo.

Pagājušajā pavasarī, domāju, būšu izdzīvojusi savu piektdienu bēdu slīcināšanas/ dezinfekcijas apogeju, tāpēc šajā, tīri cienījami apaļajam pases ciparam par godu, kā arī sirdapziņas piekukuļošanai, pirmkārt, varētu katru dienu izdarīt kaut ko šogad vēl nepaspētu.
Otrām kārtām, jau pirms pāris nedēļām biju galīgi sapriecājusies par savu aši īstenojamo ideju, ka, pavasari gaidot un čukstus saucot pie sevis, katru dienu varētu nobildēt kādu siltuma, atmodušās dzīvības vai paralizējoši laimespilnas gaismas mirkli. Vienalga, vai mirklis slēptos ikrīta nevainojami zilajā debesu naivumā, kādas eleganti nepraktiskajā, gadalaikam nepiemērotajā zābaciņu izvēlē, vai kaut vai divkājaino un četrkājaino ziemā saražotajā šmucē, kura visus pilsētniekus sagaida kaut kad posmā starp baltu un melnu zemi.
Treškārt (un pagaidām pēdējokārt), vēl arvien nespējot noticēt, ka ausis beidzot gandrīz visu laiku ir vaļā, un iesnas, pēc mēneša viesošanās, kļuvušas pietiekami paciešamas, beidzot atsākšu dienišķos workoutus. Ne jau tāpēc, ka 21. martā bliukš un bladāc sāksies pludmles sezona, taču nē. Gluži vienkārši sāp mugura no nekustēšanās un jūtos vainīga visu to skaisto drēbīšu priekšā, kuras rudens vingrajā periodā iepirktas, pacietīgi visu ziemu gaidījušas, kad tiks ārā, bet saimniece, cūka tāda, laidusi pa kreisi ar miltiem, cukuru, eļļu un kakao.

Pirmais pavasara piesaukšanas listē paveiktais darbiņš jau paveikts – Alfā ar lepni paceltu galvu pagāju garām kliedzošu krāsu atlaižu zīmēm pie ziemas precēm, lai jūsmīgi iegādātu smaržīgā pavasara lietainajām dienām jaunu pēdu ietērpu. Jau iztēlojos, kā priekā mīņājos gaidot kādas grupas parādīšanos uz skatuves ar rēcošām un paijājošām ģitāras skaņām. Un kā, mazuliet vēlāk, lieku pēdām svilt uz deju grīdas, lecot augstāk, nekā meitenei manā vecumā piedienētu.

 

Advertisements

Atstāt komentāru so far
Komentēt



Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s



%d bloggers like this: